Kas uz ceļa, tam jāiet

“Malēnietis pašlaik ir modē, bet gandrīz gadsimtu tika noliegta atšķirīgā malēniešu izloksne. Mēs paši savu dzīvesziņu bijām paslēpuši pūra dibenā un centāmies nevienam nerādīt, baidoties no izsmiekla. Taču pēdējos gados cilvēku attieksme ir mainījusies, viņi ir kļuvuši tolerantāki pret malēniešiem,” saka Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska.
Viņa atzīst - lai malēnietis un viņa valoda iegūtu popularitāti, tika ieguldīts vairāku neatkarīgu, tomēr uz vienu mērķi virzītu personu darbs. Malēniešu atpazīstamību jau padomju gados veicināja Gita Briediņa, kura Alūksnes rajona Mārkalnē vadīja Vidzemē pirmo etnogrāfisko ansambli. Tagad mammas ceļu turpina viņas meita Ilze Briediņa, kura vada Ziemera pagasta folkloras kopu. 2010. gadā  sērijā “Letonika” iznāca akadēmiķes Daces Markus un profesora Jēkaba Raipuļa grāmata “Radošie malēnieši un viņu valoda”. Ar mērķi veicināt malēniešu izloksnes un tradīciju saglabāšanu, izveidota biedrība “Radošie malēnieši”, kas 2018. gadā, svinot Latvijas simtgadi, organizēja pirmo Malēniešu valodas nometni. Savukārt Alūksnes novada pašvaldība jau divas reizes rīkojusi Vispasaules Malēniešu svētkus, par to norises vietu izvēloties Jaunlaiceni, jo šeit bez muzeja darbojas arī folkloras kopa “Putnis”, kas “augstu tur malēnieša karogu”. 

Tikai malēniski
Jaunlaicenes muižas muzeju pēc iedzīvotāju ierosmes dibināja pagasta padome 2008. gada 22. februārī uz vēstures ekspozīcijas bāzes. Kā tagad atceras S. Jankovska, pievērsties malēniešu izloksnes pētniecībai pamudināja kāds tūrisma izstādē “Balttour” satikts cilvēks, kurš ar viņu runājis tikai malēniski un mudinājis arī viņu to darīt.
“Tas atstāja dziļu iespaidu un nelika mieru vairākus gadus. Tad Jaunlaicenes tautas nams veidoja vairākus pasākumus malēniešiem. Šeit satiku domubiedrus, ar kuriem kopā izveidojām Malēniešu valodas skolu. Mēģinājām pierakstīt vārdus tā, lai malēniešu valodas nezinātājs tos  varētu izlasīt pareizi. Tas neizdevās, jo izrādās - uzrakstīt intonāciju nav iespējams. Savukārt pievērsties malēniešu tradīciju izpētei mudināja tūristi, kuri lūdza, lai stāstām par sevi, par mūsu pusei raksturīgo.”
Grupām, kas brauc uz Jaunlaicenes muižas muzeju, piedāvā izglītojošu lekciju par malēniešiem, kurā iekļautas gan nopietnas tēmas, gan joku stāsti, savukārt pagalma izstādē “Malēnieša raksturs jeb ak prieks, ak lustes, ak borģele!” caur dažādām aktivitātēm ir iespēja iepazīt malēnieša raksturu un dzīves uztveri.

Sargā sāls lauku un sit vellu
“Pagalma izstādes pamatā ir Jēkaba Zvaigznītes stāsti “Malēnieši”. Mūsu novadniece Māra Svīre dalījās ar idejām, kā apspēlēt, piemēram, sāls sēšanas stāstu - mūsdienās taču visi zemē sēj sāli (minerālmēslus), bet malēnieši to uzsāka pirmie. Apmeklētājiem ir svarīgs sevis identificēšanas process. Izstādes sākumā bieži ir tā, ka grupā  nav neviena malēnieša, bet vēlāk izrādās, ka gandrīz puse. Tā mēs sargājam sāls lauku, dalām mantu, sitam vellu, jo ar vellu malēnietim ir īpašas attiecības, īpaši vīriešiem. Kopš bērnības esmu ievērojusi, ka lamājoties visi piesauc velnu un neko vairāk. Vīrieši saka: “Ak, tu, vella vells.” Sievietes pretī: “Vai dieviņ, vai dieviņ.” Vēl mums ir baļķu šaušana. Malēnieši sapņojuši par tādu plinti, ar kuru baļķus uz Malēniju varētu aizšaut. Mēs tādu plinti iztaisījām un šaujam baļķus, cilvēki ļoti aizraujas. Pagalma izstādi piedāvāsim, kamēr vien būs pieprasījums,” stāsta S. Jankovska.
Viņa atzīst, ka lielākā daļa apmeklētāju ir priecīgi par muzejā redzēto un piedzīvoto. Šajos gados bijusi arī viena sūdzība. Kāda kundze bijusi aizvainota, ka muzejā visu laiku stāsta par malēniešiem. “Parasti tūrisma firmai, kas organizē braucienu, lūdzu informēt cilvēkus par to, kas viņus šeit sagaida. Ja viņi negrib malēnieti ne acī redzēt un viņu neieredz, lai brauc kaut kur citur.”

No Apukalna veroties
Jaunlaicenes muižas muzeja nozīmīgākais veikums malēniešu izloksnes iedzīvināšanā ir  izdevums “No Apukalna veroties. Alūksnes puses malēnieši senāk un tagad”. Sākotnēji bija S. Jankovskas ideja par to, ka vajadzīga malēniešu izloksnes mācību grāmata. “Bez vārdnīcas,  muzeja savākto teicienu un anekdošu kolekcijas gribējās publicēt arī Linarda Laicena nepelnīti aizmirstos stāstus par mūsu novada dzīvi 19. gadsimta otrajā pusē. Biju izdomājusi, ka vienā lapā ir teksts literārajā valodā, bet blakus lapā – malēniešu izloksnē. Kaimiņvalstī Igaunijā, līdzīgi kā mums malēniešu izloksne, ir Veru valoda. Tās pētniecībai pat izveidots Veru valodas institūts. Tikos ar igauņu pētniekiem un viņi parādīja, ka mācību grāmatas veru valodas apgūšanai veidotas pēc tāda paša principa. Tagad jau ar pārliecību pieķērāmies Linarda Laicena stāstu  apstrādei,” grāmatas tapšanas gaitu ieskicē S. Jankovska. 
Grāmata tapa ciešā sadarbībā ar valodnieci Sarmīti Balodi, kura ir vairāku grāmatu autore, pētījusi dzimtās Kalnienas izloksnes. “Mums bija svarīgi, lai profesionāļi pārbaudītu mūsu darbu,  novērtētu, vai esam uz pareizā ceļa, un sniegtu savu padomu,” atzīst
S. Jankovska.
Senākie pieraksti, ko izdevies atrast saistībā ar malēniešu valodu, ir no 19. gadsimta vidus,  pētījuma autors ir Opekalna draudzes mācītājs Bruno Fromholds – Treijs, kurš raksta par Opekalna apkārtnes izloksni. “Daudzus senos vārdus mēs vēl arvien lietojam, bet aizmirstam to nozīmi, tāpēc mācītāja Treija pierakstītajiem vārdiem un to skaidrojumiem ir milzīga vērtība.  Tur atradām vārdu “vosva”,  tā malēnieši saukuši cietu māla zemi. Līdz mūsdienām saglabājies  gan Vosvenieku māju nosaukums, gan uzvārds, gan Dieva kalna nosaukumam bieži pievieno  vārdu “Vos­vas”. Mūsu pusē ir pazīstams uzvārds Kalacis, kas nozīmē – apaļš maizes kukulītis, karašiņa,” teic muzeja vadītāja.

Top pastāvīgā ekspozīcija
“Kas uz ceļa, tam jāiet,” viņa atgādina malēniešu teicienu, un arī Jaunlaicenes muižas muzejs turpina savu ceļu malēniešu dzīvesziņas izpētē, veidojot izstādi “Malēnieša pasaule”. Tā kļūs par muzeja pastāvīgo ekspozīciju. Izstāde top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, kas šim projektam piešķīris 10 000 eiro. Tās konceptu veido Nadīna Dudare, bet dizaina elementus – Artūrs Mollers. Ekspozīcijas tapšanā iesaistīti arī Alūksnes novada jaunie amatnieki. 
“Izstādē mēģināsim parādīt, kāds ir malēnietis, kā viņš dzīvo. Izlasot Dāvja Ozoliņa pierakstītās atmiņas, mani pārsteidza malēnieša dzīves uztvere. Šis materiāls ir pieejams attālināti Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, divas trešdaļas no pierakstītā ir gājušas zudībā, bet viena trešdaļa saglabājusies. Šī dzīves uztvere bijusi atšķirīga no kristiešiem. Malēnieši visur strādā. Debesu valstībā ir jāstrādā, pazemes valstībā jāstrādā, miera nav nekur... Arī attieksme pret dievu un velnu ir atšķirīga. Esmu izlasījusi lielāko daļu mūsu novadnieku Jāņa Mauliņa, Valentīna un Aleksandra Pelēča darbu, kur aprakstīti vietējie cilvēki. Novērojumi un secinājumi ir interesanti. Arī ar tiem varēs iepazīties jaunajā izstādē,” nākotnes ieceres ieskicē S. Jankovska.

Ar filozofisku “piesitienu”
Izstādes tekstus tulko igauņu, krievu un angļu valodā, un tās tapšanā muzejs izmanto arī Igaunijas Tartu universitātes vēsturnieku pētījumus. “Vēsturnieks Heiki Valks uzskata, ka 10. - 12. gadsimtā  šeit dzīvojuši somugri,  latgaļu ciltis pamazām iespiedušās šajā teritorijā un sajaukušās ar vietējām ciltīm, pārņemta latgaļu kultūra un ģērbšanās stils, bet runājuši senie iedzīvotāji somugru valodā. Tas tiek pamatots ar slāvu hronikās minētajiem Atzeles  (Očelas) čudiem. Par  čudiem sauca Peipusa ezera rietumu krasta iedzīvotājus, kuri noteikti runāja somugru valodā. Dažkārt man šķiet, ka tradīcija ignorēt Ziemeļaustrumvidzemes stūrī dzīvojošos, kuri sevi dēvē par malēniešiem, veidojusies ļoti senā pagātnē, iespējams, tieši šīs valodas dēļ,” saka S. Jankovska un piebilst, ka jaunā izstāde būs ar filozofisku “piesitienu”.


No malēniešu
vārdu spēles

Duka – spars

Aizpūle – aizvējš

Mauc – velk zeķes

Čiriki – gabaliņos cepta gaļa

Nāk augšā – pieceļas rītos

Blāgs – palaidnis

"Unikālas kultūras tradīcijas Alūksnes un Apes novadu pierobežā"

Uz aluksniesiem.lv pilno versiju