Mājdzīvniekus nedrīkst turēt visi

Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku sekcijas vadītājas vietnieci, vet­ārsti ar teju 30 gadu darba stāžu Litu Konopori un viņas iesaistīšanos dažādās ar mājdzīvniekiem un to labturību saistītajās aktivitātēs, domājams, pamanījis ne viens vien. Kā skaļākā minama tā saucamā “Dogo” sāga, kurā suņu sausās barības “Dogo” ražotājs no vetārstiem vēlējās piedzīt teju pusmiljonu eiro, taču tiesa atzina, ka ārstiem bijusi taisnība, informējot sabiedrību par iespējamiem riskiem šīs barības lietošanā.

Dakterei ar dzīvnieku labturību saistītajos jautājumos ir savs
stingrs viedoklis, kas pamatots nevis emocijās, bet konkrētos pētījumos un faktos.

- Jums ir viedoklis, kas daudziem nepatīk, proti, ka mājdzīvniekus nedrīkst turēt visi, kuri to vēlas, jo suns vai kaķis nav pirmās nepieciešamības lieta.

- Tā es patiešām uzskatu. Turklāt vēlos uzsvērt, ka, to sakot, es vados no dzīvnieka, ne cilvēka interesēm. Tie, kuri oponē, uzsverot, cik liela vērtība ir dzīvnieks vientuļam, pamestam pensionāram vai nelabvēlīgā ģimenē, kurā bērnam vismaz ir kāds, ar ko parunāt, nedomā par dzīvnieku vispār. Nevis dzīvnieks ir jāpadara par nākamā līmeņa upuri, bet jāsāk ar šā bērna vai vientuļā pensionāra dzīves apstākļu uzlabošanu.

Dzīvnieka turēšana visā Eiropā ir dārga un arī Latvijā kļūs tikai dārgāka. Pēc būtības cilvēkam, kuram ir minimāli iztikas līdzekļi, kurš saņem pabalstus, nedrīkst atļaut mājās turēt suni vai kaķi.

Ideālajā variantā visiem dzīvnieku pārdevējiem – audzētājiem un patversmēm – līdzīgi kā bankām pirms kredītu piešķiršanas būtu jāpārbauda personas ieņēmumi. Ārzemēs, starp citu, pirms patversme dod kucēnu, tās pārstāvji iepazīstas ar sagaidāmajiem dzīvnieka turēšanas apstākļiem. Runa ir par elementāru civilizētas dzīves apstākļu un kvalitatīvas pārtikas nodrošināšanu mājdzīvniekam, lai neciestu viņa veselība un gadījumā, kad suns vai kaķis jāved pie vetārsta, saimnieks to spētu atļauties. Tāpēc mans ieteikums mājdzīvnieku īpašniekiem būtu vai nu savu mīluļu apdrošināšana, ko Latvijā piedāvā vairākas apdrošināšanas sabiedrības, vai arī uzkrājuma veidošana dzīvnieka krājkasītē mājas apstākļos.

Cilvēkiem beidzot ir jāsaprot, ka dzīvnieku turēšana ir dārga, veterinārā medicīna ir dārga un ar laiku kļūs vēl dārgāka, līdz izlīdzināsies ar Rietumeiropas cenām.

Mums liela problēma ir veterināro medikamentu pieejamība – nākas iepirkt no Vācijas, Anglijas un citām valstīm, jo Latvijā tos neražo. Veterinārās klīnikas atvēršana ir tikpat dārga kā ārstniecības iestādes ierīkošana, tikai valsts finansējuma nav ne centa.
Cenu nosaka arī tas, ka vetārstiem ir jāstudē sešu gadu pilna laika studijās un ik pēc pieciem gadiem jāveic resertifikācija un jāsavāc 50 punkti, apmeklējot dažādus kursus un seminārus. Esmu parēķinājusi, ka viens punkts izmaksā no 70 līdz 100 eiro.
- Taču – no otras puses – būtu jāpriecājas par katru cilvēku, kurš savā mājoklī uzņem kādu suni vai kaķi, jo Latvijā situācija ar dzīvniekiem ir katastrofāla.
- Nē, nekādā gadījumā! Latvijā situācija ar dzīvniekiem – pretēji šim sauklim, kuru nupat citējāt – nav katastrofāla! Ar līdzīgām problēmām kā Latvijā saskaras visas ES valstis. To zinu, jo piedalos semināros, darba grupās, kur kopīgi meklējam risinājumus. Tāpēc jājautā: kam izdevīgi Latviju noniecināt un saukāt par eitanāzijas lielvalsti? Tā nav patiesība. Manuprāt, mūsu valsts specifiskā problēma ir tiesu sistēmā, kad par noziegumu, kur upuris ir dzīvnieks, netiek piespriesti pienācīgi sodi. Precizējot: likumdošanā sodi ir paredzēti arī gana bargi, taču tiesneši tos nepiemēro. Otra lieta – dzīvnieku aizsardzības aktīvisti Tieslietu ministrijā varētu vērsties ar priekšlikumu mainīt Civillikumu, lai dzīvniekam noteiktu citu – ne mantas – statusu.

Manuprāt, pareizu ceļu izvēlējusies Anglija. Tur valsts un pašvaldības savus līdzekļus tērē tikai tik daudz, lai pasargātu cilvēku no īpaši bīstamām situācijām (ķer un ierobežo tikai tādu dzīvnieku, kurš uzbrucis vai var uzbrukt cilvēkam vai citam dzīvniekam), neizdodot nevienu centu no nodokļu maksātāju naudas ne kaķu ķeršanai, ne sterilizēšanai, nemaz nerunājot par uzturēšanu pa­tversmēs. Tas visas dzīvnieku glābēju organizācijas mobilizē racionālai rīcībai.

Kapitālisma valstīs ātrāk saprata, ka nepieciešama selekcija, kam vispirms sniegt palīdzību un kam veikt eitanāziju, jo visus pasaules dzīvniekus mēs nekad neizglābsim. Pēcsociālisma valstīs ar šādas izpratnes iegūšanu ir grūti visās jomās.
- Es pieļauju, ka Latvijas dzīvnieku aizsardzības biedrību pārstāvji Jums oponētu.

- Droši vien. Taču man ir pretjautājums: kas ir dzīvnieku aizsardzības biedrība? Diemžēl Latvijā bieži vērojams, ka sanāk kopā pāris cilvēku, dibina biedrību, vāc visus uz ielas atrodošos kaķus pēc kārtas, fotografē, liek sociālajos tīklos un lūdz ziedojumus. Tātad sākumā ir biedrība, kas prasa naudu, nevis personas, kuras vēlas dzīvniekiem palīdzēt ar SAVU naudu. Tā ir milzīga atšķirība starp to, kā ir Latvijā, un to, kā jābūt.

Nereti konstatējams arī rotācijas princips, proti, viens cilvēks darbojas vairākās biedrībās; arī viens un tas pats suns vai kaķis ar nelielu laika atstarpi tiek reklamēts sociālajos tīklos, it kā tie būtu dažādi dzīvnieki, protams, atkal lūdzot ziedojumus.
- Mulsinoši, ka dažu biedrību pārstāvji regulāri sociālajos tīklos atklātībai izliek biedējošus, asiņainus attēlus ar nelaimīgajiem dzīvniekiem. Vai tas nav ētikas normu pārkāpums?

- Man ir pretjautājums: kāpēc atļaujaties šādā veidā publiskot to, kurš pats nevar aizstāvēties? Sakropļotu un slimu saimnieka dzīvnieku fotogrāfijas taču neizliek publiskai apskatei, vai ne? Esmu novērojusi, ka pastāv organizācijas, kuras nekad atklātībai nerādīs fotogrāfijas ar asiņainiem, sakropļotiem dzīvniekiem, lai gan zinu, ka pie viņiem šādi dzīvnieki ir. Kā tas var būt, ka pastāv organizācijas, kuru profilos šādu attēlu nav vispār, taču citām ir, turklāt daudz? Diemžēl dzīvnieks tiek uztverts kā ziedojumu vākšanas rīks – tā ir atbilde uz jautājumu. Turklāt ir jāsaprot, ka ziedojumu vākšanas kultūru neveido biedrības vai patversmes, bet gan paši ziedotāji.

Kā ārste varu teikt: diezgan bieži ir konstatēti gadījumi, kad biedrību pārstāvji, lūgdami ziedot, nosauc neadekvāti lielas naudas summas, kas it kā nepieciešamas konkrētā dzīvnieka atveseļošanai. Šā iemesla dēļ es cilvēkiem, pirms viņi ziedo, ieteiktu piezvanīt konkrētajam vetārstam, klīnikai un pajautāt, cik īsti izmaksās viņa sniegtie veterinārmedicīniskie pakalpojumi konkrētam dzīvniekam.
Vēlos piebilst, ka ne visi dzīvnieku glābšanā iesaistītie cilvēki šādi rīkojas. Ir ļaudis, kuri dzīvniekiem patiešām dara labu, palīdz savu spēju robežās, taču viņi sevi nepopularizē, netaisa pašreklāmu. Gribu paslavēt organizācijas, kuras, tiklīdz radusies šaubu ēna par viņu vākto ziedojumu izlietojumu, bez vilcināšanās publisko veterināro pakalpojumu čekus, rēķinus. Taču ir cilvēki, kuri izdarīs simtiem ierakstu sociālajos tīklos, cenšoties pierādīt savu taisnību un apgalvojot, ka viņiem nav pienākuma neko nevienam rādīt. Tas tikai liecina, ka nav jau to čeku, rēķinu... Kur izlietota nauda, varam vien minēt.

- Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) pašlaik ir reģistrētas 28 vai 29 dzīvnieku patversmes. Cik Latvijā ir dzīvnieku aizsardzības biedrību?
- Uz šo jautājumu precīzi nevaru atbildēt, jo dzīvnieku aizsardzības biedrības aug kā sēnes pēc lietus. “Dogo” sāga manu priekšstatu par to, kas ir dzīvnieku aizsardzības biedrība un cik daudz to ir, pilnībā mainīja. Kad sākās biežie saslimšanas un nāves gadījumi no megaesophagus, dzīvniekiem uzturā lietojot sauso suņu pārtiku “Dogo”, slimo un mirušo suņu īpašnieki un vetārsti palika vieni. Mums palīgā steidza tikai Latvijas Kinoloģiskā federācija, patversme “Labās mājas” un biedrība “Dzīvnieku draugs”. Tikai šie trīs piedalījās publiskajās sarunās ar ierēdņiem, runāja par “Dogo” barības saistību ar slimības uzliesmojumu un centās risināt nenormālo situāciju ar “Dogo” ražotāju.

Milzīgs bija mans pārsteigums, kad nesen uzzināju, ka Latvijā ir tuvu simts dzīvnieku aizsardzības biedrību. To skaits, īpaši pēdējos piecos gados, ir strauji audzis, taču bez jebkāda reāla iemesla, bez loģiska pamatojuma, jo klaiņojošo dzīvnieku skaits Latvijā šajā periodā jau bija būtiski mazinājies. Jāpiebilst, ka ne pirmo gadu desmitu sekmīgi pašvaldībās darbojas ielas koloniju kaķu sterilizēšanas programma “Noķer-sterilizē-atlaiž”.

Vēl lielākus ieguldījumus nekā pašvaldības ir devuši dažādi privātie fondi un mecenāti, kas situāciju bezsaimnieka dzīvnieku jomā Latvijā būtiski ir uzlabojuši. Gandrīz visām jaunveidotajām biedrībām statūtos ir ierakstīti ļoti cēli mērķi, taču savā darbībā tās nereti reducējas līdz ziedojumu vākšanai.

Otra lieta ir biedrību nevēlēšanās tikt reģistrētām kā valsts uzraudzības objektam – dzīvnieku patversmēm. Tas ir saprotams, jo reģistrācijas gadījumā būtu jāievēro virkne normatīvo aktu regulējumu. Biedrībām nav pienākuma uzturēt dzīvnieku reģistru, atrastajam dzīvniekam vismaz 14 dienas meklēt viņa īsto saimnieku, turēt un atdot tikai valsts vienotajā Lauksaimniecības datu centrā reģistrētus dzīvniekus. Izvairoties no reģistrācijas, biedrību vadītājiem ir virkne priekšrocību pār patversmēm, kuras uztur šos reģistrus, 72 stundu laikā uz ielas savākto dzīvnieku uzrāda vetārstam, kā noteikts likumā. Ja dzīvniekam nepieciešama medicīniskā palīdzība, viņš vet­ārstam atrādams nekavējoties, taču biedrību gadījumā to neviens nekontrolē. Turklāt patversmē PVD drīkst ierasties bez brīdinājuma ārpuskārtas pārbaudē, kamēr biedrībās PVD tik viegli iekļūt nevar; var pat nākties piesaistīt policiju. Acīmredzot priekšrocības nebūt valsts uzraudzībā ir milzīgas, ja atsevišķas biedrības pat tiesājas ar PVD, lai nebūtu jāreģistrē patversme. Mēs nerunājam par tiem gadījumiem, kad cilvēks palīdz piemājas kaķiem, taču, ja ir savākti un vienkopus turēti pat 100 suņi, ir skaidrs, ka tā ir patversme.

- Kādu redzat izaugsmi dzīvnieku labturības jomā tuvākajā nākotnē?
- Dzīvnieku labturība ir atkarīga no cilvēku labklājības. Es ļoti vēlos piedzīvot, kā pieaug Latvijas iedzīvotāju labklājība. Ja sociālā mājā no bada var nomirt suņi, tas nozīmē, ka, neviena nepamanīti, tur var mirt arī cilvēki. Tāpēc izdalīt dzīvnieku kā prioritāti, kā to mēdz darīt daudzas dzīvnieku glābēju organizācijas, ir ne tikai netālredzīgi, bet ļoti neētiski. Latvijā ir daudz cilvēku, kuri nespēj par sevi parūpēties, tieši tāpat kā par sevi nevar parūpēties dzīvnieks.


Palīdzēsim ķepaiņiem!

Uz aluksniesiem.lv pilno versiju