Laulībā visbiežāk satiekas divi absolūti pretēji poli

Rihards Kostigovs - mārketinga speciālists, angļu valodas tulks, mediators apmācībā, kā arī daudzus gadus konsultē laulātos pārus. Kad laulātie pāri nonāk viedokļu sadursmē un šķietami neatrisināmu konfliktu priekšā, bieži viņiem tiek rekomendēta trešās puses palīdzība. Tas var būt arī mediatora atbalsts. Piedāvājam jums R. Kostigova pārdomas par mediatora lomu un to, kā nenonākt līdz konfliktam, kurš it kā var šķist neatrisināms.

Iekāpt otra kurpēs
R. Kostigovs: “Mediācija tiek piekopta dažādās jomās, arī starp  laulātajiem. Tas ir process, kurā palīdz divām konfliktējošām pusēm. Uzsvars ir uz “risināt”, nevis “atrisināt viņu vietā”. Te arī parādās atšķirība no tā ceļa, ko var piedzīvot tiesneša vai advokāta darbā. Tad, kad nesaskaņas uzvirmo, viens otru vairs nedzird un ir tikai savi dusmu izvirdumi. Abas puses apsēžas un ideālā variantā izklāsta katra savu stāstu, sāpes, pozīciju un vēlmi. Trešā persona šeit nostrādā kā tilts un tulks reizē, kas palīdz vienam otru sadzirdēt un ieraudzīt, kas ir nesaskaņu patiesie iemesli.
Kāds piemērs: pāris strīdas par to, ka vīrs bez sievas atļaujas bija meitai uzdāvinājis smalku telefonu. Pēc daudzām konflikta šķetināšanas stundām atklājas, ka telefonam ir ļoti maz sakara ar šo strīdu. Pamatā ir vienas puses rūgtums pret otru, aizvainojums, nepiedošana un sajūtas, ka viens netiek novērtēts. Atklājas, ka otram, savukārt, ir sajūta, ka nesaņem mīlestību no laulātā. Tieši caur mediācijas procesu pāris var iemācīties viens otru sadzirdēt, spēt “iekāpt otra kurpēs” un pats galvenais - ieraudzīt otrā pamatsāpi. Un tad, kad tiek atrisinātas tās dziļās sāpes, tad vienoties par to telefonu abiem nu ir tīrais nieks.
Kādreiz pārim ir jāpārkāpj pāri savam lepnumam. Bieži šķiet, ka taisnība ir tikai manā pusē. Cilvēki pamatā tieši to arī meklē. Mēs kā tādi kārtīgi latvieši vienmēr gribam iet pie kāda, kas mūs aizstāvēs, un pat nevēlamies pieņemt iespēju, ka otrā pusē arī varētu būt kāda taisnība. Mediators ir tas neērtais, bet vērtīgais pienesums konfliktu risināšanā, jo viņš nenostājas neviena pusē, bet ir neitrāls. Viņš vada sarunu procesu un palīdz viņiem pašiem nonākt pie risinājuma. Beigās tiek izveidotas attiecības, vienam par otru, iespējams, atklājot ļoti būtiskas lietas. Process vienmēr ir vērsts uz abu attiecībām, kurā viņi pieņem lēmumu un uzņemas atbildību. Ieguvums noteikti ir, ka bieži abas puses iegūst briedumu gan savstarpējās attiecībās, gan ar citiem līdzcilvēkiem, jo, atrisinot kādu samilzušu domstarpību un smagu jautājumu, tu noteikti beigās esi ko iemācījies.

Kāpt kalnā un runāt vienā valodā
Miegā mēs pavadām trešo daļu savas dzīves. Darbā arī pavadām pietiekami lielu dzīves daļu. Cik mēs laika pavadām ģimenē un ar savu laulāto? Pat ja tie būs desmit procenti, tā ir būtiska daļa. No tava ieguldījuma būs atkarīgs, kāds šis laiks, ko pavadi ģimenē, būs. Vīriem es varētu teikt: parēķiniet, cik daudz resursu, līdzekļu un spēka jūs ieliekat savā mašīnā, lai ar to būtu komfortabli braukt! Tādēļ ir vērts mērķtiecīgi domāt un ieguldīt savās attiecībās, jo visi sirds dziļumā vēlamies, lai tās ir patīkama mūsu dzīves daļa.
Bieži atklāju, ka laulātie vēlas mīlēt viens otru un ka, viņuprāt, no sirds to jau dara. Tomēr nākas dzirdēt, ka otram nešķiet, ka viņu mīl, viņš to nejūt. Problēma atklājas nevis tajā, ka negrib mīlēt otru, bet gan tajā, ka neprot runāt valodā, kuru otrs saprot. Citreiz attiecībās pāri izskatās tā, it kā viens runātu latviešu valodā, bet otrs – portugāļu: viens otru absolūti nesaprot. Viens prasa padot ūdeni, otrs to ielej sejā. Mana personīgā atziņa ir - abiem ir jācenšas izprast, kāpēc otrs rīkojas tā, kā viņš rīkojas, saprast otra motīvus, sajūtas, pagātnes pieredzi. Kas palīdz saprast? Viens secinājums - ļoti bieži cilvēki runā par vienu un to pašu. Izrādās, ka abiem patiesībā ir viens mērķis, piemēram, bērna intereses. To var salīdzināt ar lielu kalnu, kurā abi laulātie kāpj, tikai dara to no divām dažādām pusēm. Tādēļ viņi neredz otra ceļu, otra šķēršļus un smagos izaicinājumus, kā arī akmeņus, pār kuriem otrs klūp. Viņi spēj tikai bļaut viens uz otru, ka otrs neko nesaprot. Tomēr virsotne, ko abi vēlas sasniegt, ir viena un tā pati.

Iepazīt otra mīlestības valodas
Svarīgākais ir ieraudzīt otru un iemācīties viņu saprast. Te varu minēt pavisam vienkāršu, bet patiesībā ļoti dziļu resursu. Amerikāņu psihologs un attiecību konsultants Gerijs Čepmens ir sarakstījis par bestselleru kļuvušo grāmatu “Piecas mīlestības valodas”. Tajā ļoti vienkāršā veidā, ar daudziem piemēriem no dzīves parādīts, ka katram cilvēkam ir viņam raksturīga mīlestības valoda. Tā ir valoda, kurā viņš pats “runā” jeb rīkojas, atvainojas un arī sagaida to pretī no otra. Katram no mums ir izteikta viena vai divas no šīm “mīlestības valodām”, kurās mēs, pat neapzinoties, “runājam” un kuras mūs ļoti dziļi motivē. Piecas pamatvalodas: apliecinājuma vārdi, kvalitatīvi pavadīts laiks, pieskārieni, dāvanu saņemšana un darbi. Tas ir fantastisks koncepts, kas izaicina ieraudzīt gan sevi, gan otru. Daudziem pāriem šis koncepts izmaina pilnīgi visu, un viņi pat pēc desmit laulībā pavadītiem gadiem sāk visu no sākuma kā tikko iemīlējušies, bet jau ar briedumu. Viņi iemācās veidot attiecības ar savu pašu dārgāko cilvēku jaunā kvalitātē un iemācās nenonākt līdz destruktīviem konfliktiem. Ja, piemēram, viena mīlestības valoda ir atzinības vārdi un darbi, tad viņš vai viņa otram savu mīlestību paudīs, visbiežāk darot daudz darbu: nomazgājot traukus vai mašīnu, piesitot nagliņu, būvējot māju. Un ilgosies saņemt par tiem verbālu novērtējumu, pateicību, kādu iedrošinošu vārdu. Sievai, apzinoties, ka vīram šīs minētās valodas ir izteiktākas, būtu jāmācās biežāk pateikt, ka viņa novērtē to, ko viņš ģimenes labā dara, ka viņam lieliski izdodas tas un tas. Sievai arī nevajadzētu dusmoties, ka vīrs biežāk ir darbībā, nevis runā ar sievu vai pasniedz dāvanas. Tomēr, ja vīrs iepazīst sievas mīlestības valodas, kas ir, piemēram, kvalitatīvi pavadīts laiks, viņa vērtīgais pienesums attiecībām noteikti būtu – atrast laiku kopīgai pastaigai vai vienkārši sarunai, bet ne pie televizora, jo saruna nozīmē skatīties vienam uz otru. To visu var iemācīties, un tas lieliski strādā praksē. Šajā grāmatā var daudz ko ieraudzīt, kā arī pildīt īpašu testu tās beigās.

Mēs esam atšķirīgi
Bieži konflikti rodas, jo pārim atnāk apjausma, ka viņi ir tik atšķirīgi. Kādā dzīves posmā viņiem var sākt likties, ka pat pārāk atšķirīgi. Bet tā Dieva ieviestā kārtība, kā arī dažādas teorijas un prakses apstiprina - mums ilgtermiņa attiecībām ļoti noder pretēja personības tipa cilvēks. Tas mērķis ir, lai mēs pieaugtu kā personības un kā tie, kas spēj atpazīt, ka pasaulē patiesībā ir daudzveidība. Bieži cilvēki savus laulātos uztver kā skabargas pēcpusē, taču dzīve iegūst pavisam citu garšu, kad saprotam, ka laulātais ir kā iespēja mums pašiem augt caur attiecībām. Ja, piemēram, es zinu, ka pēc savas dabas esmu perfekcionists, tad man gribas ideālu kārtību, plānu un grafiku. Man gribas arī pieprasīt, lai citi pie tā pieturas, sevišķi otrā puse. Tā ir dabiska vēlme un dabiskas rīcības modelis. Tomēr, ja viens neapzinās, ka patiesībā ir izvēlējies sev par laulāto pilnīgu pretstatu, kurš ir radošs un māksliniecisks personības tips ar daudzām idejām un pat haosu, tad perfekcionists juks prātā.
Daudzi attiecībās automātiski apspiež ar savām stiprajām pusēm otra stiprās puses. Katram ir patiešām savas stiprās īpašības un spējas. Kad saprotam, kāds otrs ir un kādi ir viņa rīcības motīvi, nav pat iemesla, lai sāktos strīds. Tā vietā var būt auglīga saruna un sadarbība. Ir jāstrādā ar sevi.”

Izklaide

Uz aluksniesiem.lv pilno versiju